Visa dzīve man viens ceļojums

Kaspars Dimiters

Šie Kaspara Dimitera vārdi ar Zigmāra Liepiņa melodiju ir pavadījuši mani daudz un dažādās pasaules vietās. Lielākoties to dungoju kā labas omas apliecinājumu, tomēr kopš 1984. gada manā dzīvē ir bijuši daudz un dažādi notikumi, uz kuriem atskatoties šodien, varu teikt – mana dzīve ir viens liels un skaists ceļojums. Dažkārt intensīvs un piesātināts negaidītiem notikumiem, bet tāpēc jau tas ir ceļojums, kurā sagaidu piedzīvojumus…

Tas sākās Jelgavā, 1984.gada 20.aprīļa vakarā. Agrīno bērnību pavadīju 4.līnijā un tuvākajā apkārtnē, galvenokārt dauzoties ap rajona kultūras namu un nekad nepabeigto pasta ēku.

Desmit gadu vecumā piedzīvoju lielāko savas dzīves “traumu” – ar ģimeni pārceļos dzīvot uz Kurzemes laukiem, Ģibuļu pagastu. No ierastās vides izrauts tagad baudīju lauku dzīves priekšrocības – lauku veltes un malkas nešanu. Ir rudens, mācību gads jau sācies. Pastendes pamatskola – muižas ēka rudens lapu rotāta, no āra skaista, bet tā arī nekad neiemīļota (tas jau ir cits stāsts).

Jau nākamās vasaras izskaņa, kad tikko esmu izcīnījis savu vietu zem saules, pārceļamies uz jaunu mājvietu dziļāk Kurzemē – Ventspils rajona Ugāli. Daudz dažādas atmiņas un satikti lieliski cilvēki. Lai cik skarbs un intraverts būtu kurzemnieks, bet es tiku pieņemts. Protams, ne pirmajā gadā! Neskatoties uz to, ka Ugālē beidzu pamatskolu, vidusskolu un ir jauni draugi, zinu, ka šeit nepalikšu… Arī šodien labprāt iegriežos ciemos un apskatu vecās darbu un nedarbu vietas, bet nav tās dzimtenes sajūtas, kura sauktu mani atpakaļ.

Rīgas periods – studijas Rīgas Tehniskajā universitātē un sevis meklēšana ar domu sameklēt sevi un apgūt dzīvu angļu valodu. Dodos trimdā uz Skotiju, rietumu krasta augstkalnes ciemu Tyndrum, lai strādātu viesnīcā – darītu visu, ko liek “vagars”. Trīs mēneši ar Ziemassvētku un Jaungada ballītēm. Mans lepnums uzvar visu un bruņinieks ir pamodies, iestājos par viesstrādnieku tiesībām pēc vagara spēriena pa dibenu vienai no Centrāleiropas izcelsmes viesmīlei. Spiediens, protams, ir – ne tie foršākie un vieglākie darbi tagad jāveic. Ir laiks doties un pēc dažu ne visai pieklājīgu rīkojumu čukstēšanas ausī un bakstīšanas, noņemu savu melno priekšautu visu viesu klātbūtnē un uzsaku darbu, atskanot uzslavām un skaļiem aplausiem. Lielbritānijas periods vēl nebeidzas, dodos uz tā brīža vienu no futbola Mekām – Middlesbrough. Šeit esmu pakāpies pa karjeras kāpnēm, man ir arī padotie un esmu labā roka Tehniskajam direktoram. Nu jau manos pienākumos ir regulāra melnās tējas ar cukuru un pienu baudīšana. Protams, arī citas lietas, bet šeit izturas ar cieņu un esmu vienīgais, kas spējīgs darba uzdevumus deleģēt citiem viesstrādniekiem. Liktenis izspēlē nežēlīgu joku – mana pase ir nozagta vai pazudusi, ierunājās balss, kas saka: “Nekur nav tik labi kā mājās…”.

Patiesībā tā nav māju sajūta, kas man pietrūkst, tikai savējie… Atgriežos mājās un ciemojos līdz brīdim, kad man piedāvā pastrādāt izstāžu zālē Ķīpsalā. Nepieciešams angliski runājošs cilvēks informācijas centrā profesionālajiem apmeklētājiem. Pirmais šāds stāvdarbs (stāvdarbs tāpēc, ka stāvēt noteikti vajadzēja vairāk nekā runāt) ir izstādē “Māja I”. Tai sekoja vēl citas un mani piestrādāšana uz pasākumiem ievelk izstāžu rīkošanas biznesā. 5 fantastiski gadi, superīgi kolēģi un neatsverama pieredze.

Tāda kā pieaugušo dzīve ir sākusies un čigāns manī snauž – nav klejots sen. Tas nav ilgi, mēģinu neīstā laikā emigrēt uz Austrāliju, vietu, kur atgriezties vēl un vēl…

No šī brauciena dzīve konsekventi saved kopā ar cilvēkiem, kuriem patīk izdzīvot tālas un svešas vietas, iepazīt un izgaršot vietējos labumus, atgriezties, lai atcerētos un piedzīvotu kaut ko jaunu. Tas nav tūrisms vulgaris, kad skrien pēc ķeksīša pasaules kartē. Tā ir dzīves baudīšana, kad vari nesteidzīgi ļaut sev izdzīvot un iepazīt to, ko garām ejot vienkārši neredzēsi.

Esmu “klaidonis” bez savas viensētas, ar fantastisku emociju un pieredzes bagāžu. Mīlu doties tuvu un tālu, ar transportu vai kājām, jo ticu, ka man vēl daudz piedzīvojams.

Novēlu arī Tev neatlikt un piedzīvot, brīdis ārpus ikdienas rutīnas ir tūkstoškārt vērtīgāks par laiku kāmīšu ritenī! Piedzīvoto neatņems ne laupītājs, ne valdība…

P.S. Par iespēju kaut nedaudz baudīt dzīvi skaties tūroperatora Mēness diena mājas lapā.