Atpūtas komplekss Miķelis
Atpūtas komplekss Miķelis
Tā vīrusa dēļ, kura nosaukumu (COVID-19) vairs negribas piesaukt, daudzi no mums izjuta dažādus ierobežojumus. Ja sociālā distancēšanās man sagādā prieku un šādu kārtību varētu saglabāt arī turpmāk, tad tas, kas attiecas uz ceļošanas ierobežojumiem, ir visai nepatīkami.
Lai kliedētu vienmulīgo mājās sēdēšanu, ir pieņemts jauns izaicinājums – brīvajā laikā braucu ar kravas automašīnām, kas ļauj turpināt šķērsot arī to valstu robežas, kuras šobrīd normālā veidā ir slēgtas ceļotājam parastajam. Pavisam citi iespaidi un savādāks skats uz jau zināmām vietām, bet par to citā stāstā.
Atpūtas komplekss “Miķelis”. Atrodas pavisam netālu no Rīgas, vien 90 kilometru attālumā, Mūsas upes krastos, bijušā kolhoza “Uzvara” laukos. Vieta būs viegli atrodama arī tiem, kuri Latvijas ģeogrāfijā orientējās ne visai labi – ceļa norādes līdz Bauskai un Uzvarai ir uzstādītas, tāpat kā atsevišķa norāde uz atpūtas kompleksu. Ja tomēr mūsdienu viedās ierīces ir darījušas savu, tad Google Maps palīdzēs turp tikt, ierakstot “Atpūtas komplekss Miķelis”.
Pirmais un pozitīvais pārsteigums Jau Viršu ielā, Uzvarā. Pagriezienā uz atpūtas kompleksu uzstādīta norāde uz to, bet Miķeļa virzienā pa zeltaino rapšu lauku aizvijas šaurs asfaltēts ceļš. Patīkami, jo biju rēķinājies ar auto mazgāšanu pēc atpūtas kompleksa apmeklējuma. Ceļa galā viesnīcas apmeklētājiem viens stāvlaukums, bet kompleksa apmeklētājiem otrs. Pirmais iespaids lielisks – laika apstākļi lutina un pavasara saules gaismā noteikti tas viss izskatās acīm tīkamāk kā vēlā un lietainā rudens pēcpusdienā. Teritorija sakopta un labiekārtota, apkārt rosošies darbinieki radīja iespaidu, ka tas tiek darīts cauru gadu.
Kompleksa galvenajā ēkā (viesu uzņemšana – reception un restorāns, tāpēc saucu par galveno ēku, jo bez vēdera priekiem nekā un mājas centrs taču vienmēr bijis ap pavardu) mūs laipni un draudzīgi sagaida, bez liekas liekas uzmākšanās un pieklājības jautājumiem – VIESMĪLĪGI. Ne velti uzsveru vārdu viesmīlīgi, jo ticu, ka šī vārda īpašību kopumu nevar iemācīties. tā ir īpašība ar kuru piedzimst, kā talants, kuru dzīves laikā var pilnveidot.
Esam reģistrējušies ar istabas atslēgu rokās, saņēmuši adekvāta daudzuma informāciju par iespējām, lai dotos uz blakus ēku – viesnīcu. Neesmu un nepretendēju būt arhitektūras un dizaina speciālists, taču man tā ir moderna ēka, kura veiksmīgi iekļaujas kopējā ainavā. Tā atstāj pamatīgas, nākamajai paaudzei celtas būves priekšstatu, kuru tikai nostiprina izmantoto konstrukciju un materiālu kvalitāte. Tas priecē, jo tieši tādas bija mūsu senču viensētas – pamatīgas.
Viesnīcas numurs ir ar mūsdienīgu un ērtu plānojumu, kur patīkami pārsteidza interjers – moderni vienkāršs. Sajūta kā jebkurā kvalitatīvā viesnīcā, tikai pa sienas augstumā izbūvētajiem logiem paveras skats uz dīķi un rapšu lauku, kas atgādina, ka neesi pilsētā. Paverot stiklotās durvis, neliela dēļu seguma terase un esi jau vēl tuvāk zeltainajam laukam. Siltākā laikā noteikti tur varētu laiski pavadīt dienu, malkojot baltvīnu. Tikai ērta zviļņa trūkst, kur atlaisties.
Dodamies izpētīt pārējo kompleksu. Manu uzmanību uzreiz piesaistīja “Lauku sēta”. Koka ēku tehniski un vizuālais stāvoklis – ar apdares materiāliem nesabojātās koka fasādes un niedru jumti. Patīkami pārsteidza ēkās izvietotās bagātīgās ekspozīcijas ar tam laikmetam raksturīgajiem rekvizītiem. Bija radies priekšstats, ka tādas meklējamas vien Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Lauku sētas apmeklējums ar zinātāju – gidu noteikti būs saistošs dažāda vecuma grupu pārstāvjiem. Pat ja neesi vēstures cienītājs, tad vismaz spēsi novērtēt mūsdienu tehnikas dotās priekšrocības, kaut vai tikai pagriežot dzirnakmeni tik daudz, lai vakarā izceptu pankūkas.
Atstājot lauku sētu, dodamies uz retro automašīnu muzeju turpat teritorijas otrā pusē. Protams, jāuzkavējas bērnu rotaļu laukumā, kurš atkal pārsteidza ar izvēlēto ietaišu kvalitāti – kā no grāmatas, segumi, sēžammaisi un saldajā man ar bērniem – kārtīgas latviešu šūpoles uzlabotā versijā. Augstas un stabilas, no pārliecinoša bieza metāla. Bez liekām sānu kustībām, bet, kas pats galvenais, iekārtas un liegi šūpojas gultņos. Ja atpūtas kompleksu apmeklē ar ģimeni, tad iesaku mammas ar bērniem atstāt spēļu laukumā vai restorānā un uz muzeju doties vienam pašam. Rīgas Motormuzeja glamūra nebūs, taču apskatāmi dažādi interesanti auto gan no Padomju Savienības, gan rietumu pasaules. Tiem, kas mīl tehniku, mani sapratīs.
Ja tas viss ir paspēts, tad nu gan laiks vakariņām. Palūdzam galdiņu tuvāk bērnu stūrītim, ko mums arī laipni ierāda. Ēdienkarte. Sasodītais vīruss. Šodien jāizvēlas no īpašas “saīsinātās” pagaidu kartes, kas ir saprotams un loģiski. Labāk taču ēst svaigu ēdienu!
Ēdienkartē nosaukumi, kuri nu jau pazīstami teju katru mūsdienu latvietim. Mana izvēle par labu krīt uzkodai ar liellopa carpaccio un burgeram, jo redzētais dzimtenītē marinēto cūku ribiņu porcijas izmērs nobiedēja. Priecē vīnu izlase un fakts, ka izvēlēto vīnu viesmīlei izdodas arī atrast (no pieredzes, nereti ārpus galvaspilsētas tieši izvēlētā vīna pieejamība var radīt problēmas). Viesmīle acīmredzot sava aroda meistarības sākumposmā, bet tas nesabojā vakaru, jo palīdzēt dāmai atvērt vīna pudeli taču ir norma! Pasmaidām. Kad glāzēs saliets Mandūrijas Primitivo, tiek pasniegtas arī uzkodas. Šeit gan neizplūdīšu. Verdikts – ēdiens ir labs un garšīgs, kas pielāgots vairākumam apmeklētāju garšu kārpiņām. Pēc nosaukuma gaidīju klasiskāk pasniegtu Carpaccio, taču jāatzīst, ka apvienoto garšu salikums bija labs un droši varu apgalvot, ka ēdiens būtu jānosauc latviski un jāiekļauj latviešu modernās virtuves pavārgrāmatā. Burgers ir liels un sātīgs, ar pamatīgu pamatsastāvdaļas devu – liellopa gaļas kotleti. Ja klasiskie fritētie kartupeļi būtu aizstājami ar kartupeļu daiviņām (ar visu miziņu un garšvielām) un tomātu mērces vietā būtu pašu gatavotas mērces, piemēram, siera un brūkleņu, tad noteikti šefpavāru apskautu! Iespējams, ka šādas variācijas ir, valstij neesot ārkārtas situācijā?
Laiks atpūtai un te nu esiet droši, apkārtnes trokšņi Tevi netraucēs, istabā patiešām bija kluss. Logu vaļā vērt nevajadzēja, mūsu izvēlētā temperatūra turējās stabili un svaiga gaisa trūkumu nejutām, kas dažkārt jūtams mūsdienu moderni būvētājās ēkās ar neveiksmīgu ventilāciju vai vispār tās neesamību.
No rīta vienojamies, ka esam ļoti slikti gulējuši, kaut gultai matracis ērts (stingrs) un gultas veļa kvalitatīva – esam bez svīšanas pazīmēm. Bet slikti gulēto nakti krietni uzlabo brokastis, pasniegtas pie galdiņa, izvēlētās omletes porcija liela. Ēdiens garšīgs un nekādas riņķošanas ap zviedru galdiem. Brokastis tieši kā pirms smaga darba vai jau pēc padarīta. Tas individuāli…
Oma ir uzlabojusies un slikti gulēto nakti norakstām uz zvaigžņu stāvokli. Kopējais verdikts bez zvaigznēm – labprāt atgriezīsimies siltākā laikā, lai izmēģinātu braucienu ar laivu pa upi un baudītu vakariņas no restorāna pamata ēdienkartes pie galdiņa terasē ar skatu uz Mūsas upi un bērniem rotaļu laukumā.
Varbūt jau Līgo? Ir iekārtota arī lieliska ugunskura vieta un noteikti daudz citu jauku lietu, kuras ātrumā ir paskrējušas garām vai rakstot piemirstas. Noteikti ir vērts apmeklēt atpūtas kompleksu “Miķelis”. Ne tikai lai pavadītu labi laiku, garšīgi paēstu un apmeklētu skaistu un sakoptu latviešu sētu, ber arī lai atbalstītu savējos – čaklos un uzņēmīgos saimniekus!
